Biedrība “Asociācija Ģimene” š.g. 5.oktobrī saņēma e-pasta vēstuli no Baltijas Pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica. žurnālistes Ingas Spriņģes, kurā žurnāliste informēja, ka viņa šobrīd strādā pie raksta par organizācijām, kuras iestājas par “tradicionālo vērtību” saglabāšanu mūsu sabiedrībā.
Pēc I.Spriņģes teiktā, pētījuma tēmu ieteica Igaunijas kolēģis un Re:Baltica valdes loceklis I. Treufelds(1), kurš novērojis, ka tēma ir ļoti aktuāla. Tāpat I.Spriņģe informēja, ka tas ir pārrobežu pētījums, to vienlaikus veic Latvijā un Igaunijā. Pētījuma mērķis ir apkopot informāciju par organizācijām un cilvēkiem, kas iestājas par “tradicionālajām vērtībām”, saprast viņu motivāciju, informāciju, ko viņi izmanto.
Šī pētījuma kontekstā, I.Spriņģe uzdeva vairākus jautājumus par biedrības “Asociācija Ģimene” mājas lapā 2015.gada 30.jūlijā publicēto rakstu “Atklāti par genderismu”(2). Rakstā tika sniegta informācija par “gender ideoloģijas” izplatību, tās ieviešanas metodēm un praktiskiem ieteikumiem, kā rīkoties vecākiem, lai būt vērīgiem un pasargātu savus bērnus.
Nelielai atkāpei. Genderisma jeb “gender ideoloģijas” kustība ir cēlusies no postmodernā feminisma (1990-tie gadi), kas deklarē, ka cilvēka dzimums tiek konstruēts ar valodas un sociālo lomu palīdzību, un tas ne vienmēr sakrīt ar bioloģisko dzimumu. Tātad dzimumu nosaka nevis dzimumorgāni un hromosomu komplekts, bet gan sociālās lomas un paša cilvēka vēlmes. Šāda dzimumu sajaukšana (vienādošana) un norobežošanās no dzimumu bioloģiskajiem aspektiem tiek veikta caur šādām metodēm:
1) Dzimumu definīcijas izmaiņas – piemēram, “Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” definīcija: “ar terminu „dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”(3);
2) Dzimuma identitātes traucējumu noliegšana, izņemšana no slimību klasifikatora un to uzskatīšana par personas pašizpausmes brīvību;
3) Dzimumu līdztiesība jeb “Gender Mainstreaming”, kas sākotnēji paredzēja nodrošināt sieviešu un vīriešu tiesību līdzvērtību, taču šobrīd ir pāraugusi dzimumu atšķirību nonivelēšanas kustībā un vardarbības pret sievietēm veicināšanā (piemēram, aizsargājot vīriešu ar dzimuma identitātes traucējumiem tiesības lietot sieviešu publiskās labierīcības );(4)
4) Diskriminācija pret ģimenēm, kurās vīrietis uzņemas vadošo apgādnieka lomu, saucot to par stereotipu un paredzot šādu uzskatu izskaušanu jaunajā Latvijas izglītības saturā(5) .
5) Ģimenes un laulības kā vērtības noniecināšana un definīcijas paplašināšana, iekļaujot viendzimuma un poligāmijas attiecības – LGBT (lezbiešu, geju, biseksuāļu un transseksuāļu) interešu lobēšana(6). Vecāku nozīmības un ietekmes samazināšana;
6) Leģitimizējot jebkuru seksuālu praksi kā pieņemamu, neatkarīgi no sekām, ko rada konkrētā seksuālā uzvedība (piemēram, Zviedrijas seksuālās izglītības asociācijas bukletā pusaudžiem ir prezentēti un akceptēti plaša spektra seksuālās uzvedības un dzimumattiecību veidi)(7) ;
7) Ieviešot visās izglītības iestādēs (pirmsskolā, sākumskolā, pamatskolā un vidusskolā) obligāto seksuālo izglītību.
Jautājumi, kas tika uzdoti biedrībai “Asociācija Ģimene”, galvenokārt skāra raksta par “gender ideoloģiju” informācijas avotu izpēti. Uzreiz jāsaka, ka tas neizbrīna, jo gan I.Spriņģe, gan nodibinājums “Baltijas Pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica” ir dalībnieki (8) EuroGender Network, kura dibinātājs un viens no galvenajiem “gender ideoloģijas” ieviesējiem Eiropā ir European Institute for Gender Equality (EIGE). Šī tīkla dalībnieki ir Labklājības ministrija un tās atsevišķi ierēdņi, mēdiji (žurnāls IR, Delfi, Diena, Latvijas televīzija), vairāku NVO pārstāvji un privātpersonas (Dace Kavasa, Resursu centra sievietēm MARTA vadītāja Iluta Lāce, Krīzes un konsultāciju centrs “Skalbes”, biedrība „Patvērums „Drošā māja”” u.c.), Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā, Latvijas Universitātes Dzimtes studiju centrs u.c.
Lielākā daļa no šeit nosauktajām organizācijām un privātpersonām publiskajā telpā aktīvi iestājas pret vecāku līdzdalību izglītības procesā, pret tikumības vadlīniju izstrādi un par ģimenes un laulības jēdziena izmaiņām (partnerattiecībām utt.), par dzimuma kā sociālās lomas izpratni, par seksuālās izglītības ieviešanu bērnudārzos un skolās, par vīrieša kā apgādnieka ģimenes modeļa uzskatīšanu par stereotipu utt.
Lai nerastos pārpratumi, biedrība “Asociācija Ģimene” vēlas uzsvērt, ka mēs neesam pret seksuālo izglītību kā tādu, taču tai ir savi loģiski priekšnosacījumi, kuri jāievēro, lai bērnam un jaunietim palīdzētu izaugt par atbildīgu un kritiski domājošu personību arī šajā jomā. Pirmkārt, vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem primāri ir jābūt tiem, kuri sniedz bērnam izsmeļošas atbildes uz viņa jautājumiem vai kuri adekvāti reaģē uz ikdienas situācijām vai sabiedriskajām norisēm; otrkārt, informācijai par ķermeņa uzbūvi, reproduktīvo sistēmu un tā vērtību, par attiecību veidošanu un atbildību tajās, kā arī par laulību un ģimeni ir jāseko pirms informācijas par seksuāli transmisīvām slimībām, kontracepcijas metodēm, vardarbības izpausmēm, alternatīvajiem dzīves veidiem, pašapmierināšanos utt. Tāpat ģimenēs un skolās ir jārada priekšnosacījumi veselīgam dzīvesveidam un savstarpējai cieņai, vienlaikus sniedzot atbalstu ģimenēm bērnu audzināšanā un attiecību grūtību pārvarēšanā.
Pirms biedrība “Asociācija Ģimene” sniedz atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, vēlamies no savas puses uzdot I.Spriņģei un viņas domubiedriem sekojošu jautājumu: Vai Jūs un Jūsu domubiedri varētu iestāties arī par pedofīlu tiesību aizsardzību?
Paskaidrosim jautājuma būtību. Pašreizējā situācija dzimumu līdztiesības un dzimumu identitātes (t.sk., seksuālās orientācijas) pētniecībā un interešu aizstāvībā ir nonākusi līdz, mūsuprāt, bīstamai stadijai. Nekritiska pieeja dzimumu līdztiesības un dzimumu identitātes jautājumiem, tos uzlūkojot tikai no sociālantropoloģiskā viedokļa, ir pavērusi ceļu vardarbībai pret sievietēm un bērniem(9), kā arī uzskatu un ticības brīvības ierobežošanai, attiecīgi radot šķelšanos starp dažādām sabiedrības grupām.
Arvien biežāk tiek publiski apspriests jautājums par pedofilu aizsardzību un pedofīlijas pielīdzināšanu seksuālai orientācijai. Piemēram, M.Kaplan (asociētā profesore Rutgers Law School, ASV) savā 2014.gada publikācijā(10) The New York Times vedina domāt, ka pedofilija, kā pastāvīga seksuālā tieksme pret bērniem, drīzāk ir traucējumi, nevis krimināls pārkāpums, un ir aizsargājami likumā noteiktā kārtībā. Jau iepriekš 2013.gadā Amerikas Psihiatru Asociācija, veicot izmaiņas slimību klasifikatorā, “nejauši” pedofiliju nosauca par “seksuālo orientāciju”, un tikai pēc sabiedrības protestiem, termins tika koriģēts uz “seksuālo interesi”.
Tāpat Kembridžas universitātē akadēmiskajā konferencē 2014.gadā ir apspriests jautājums par pedofilijas pielīdzināšanu normālai seksuālai orientācijai un seksuālās intereses par bērniem uzskatīšanu par normu(11) . Tiek veidotas organizācijas(12) pedofilu tiesību aizsardzībai un regulāri tiek veidota sabiedriskā doma(13), lietojot tādu pašu retoriku kā LGBT interešu aizstāvības organizācijas: viņi nav izvēlējušies šādu “orientāciju”, viņi nevar to mainīt, viņi nevar tai pretoties, viņi vēlas samazināt šīs sabiedrības grupas stigmatizāciju utt. Tiek rakstīti raksti un veikti pētījumi, kas pakāpeniski maina sabiedrības uzskatus un tuvina pedofīlijas legalizācijai un pedofīlu tiesību aizsardzībai.
Turpinājumā piedāvājam iepazīties ar I.Spriņģes jautājumiem un biedrības “Asociācija Ģimene” atbildēm.
1. Raksts: Seko līdzi, kas tiek bērniem mācīts bērnudārzā un skolā (Vairākās Eiropas valstīs (Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā u.c.) un ASV bērniem jau bērnudārzos tiek apmācītas seksuālās rotaļas ar saviem dzimumorgāniem un pat masturbēšana.
I.Spriņģes jautājums: Uz kādu faktu pamata tiek izteikts šis apgalvojums? Lūdzu norādiet informācijas avotu uz kuriem balstāt šos faktus?
About the Author
